«Steķi Dundagas novadā — piestātne laivām un atmiņām».

7. IX Kolkā pie vecajiem steķiem plkst.11.00 kultūras mantojuma dienu atklāšana, karoga pacelšana.

Plkst. 11.10 pastaiga zivjapstrādes vēsturē Kolkā — «Ūšu» saimniece Dženeta Marinska.

Plkst. 12.30 Kolkas tautas namā filma «Kolkasraga saimnieks», plkst.12.45 seminārs par steķu būvniecību dažādos laikos. Līvu atmiņu stāsti par steķu būvēm, fotoizstādes atklāšana.

8. IX Šlīteres bākā kultūras mantojuma dienu atklāšana, karoga pacelšana.

Plkst. 13.10–16.00 radošās darbnīcas: bērniem — darbošanās ar dabas materiāliem; pieaugušajiem — «Zini vai mini par zemūdens pļavām un rifiem»; videoklipi «Ieraugi jūru» pēc pieprasījuma. Aplūkojami stendi «Par seno piekrastes steķu būves tehnoloģiju: Kārļa Dišlera stāsts no grāmatas «Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā»» un «Rifi Baltijas jūrā — zemūdens pļavas». Visas norises par brīvu.

8. IX Mazirbē steķu būvniecības stāsti un pastaiga kopā ar Edgaru Milleru, tel. 29463028.

Ekskursijas plkst. 11.00, 13.00 un 15.00 no Līvu tautas nama.

Košraga moliņa celtniecība. Foto no Kristas Greiško krājuma

Košragā šodien. Andas Lases foto

Sīkāk iepazīstinām ar vienu tēmu, kas būs atspoguļota Eiropas kultūras mantojuma dienām mūsu novadā. Jūras krastā izskalotos zemūdens pļavu augus savulaik uztvēra īpaši pielāgoti moli jūrmalā, un tos izmantoja par mēslojumu, lai uzlabotu lieso zemi zvejnieku saimniecību dārzos un laukos.

Zemūdens pļavu raksturīgākās sugas ir dažādas jūraszāles, piemēram, parastā jūraszāle, kā arī

daudzgadīgās aļģes: zaļaļģes, brūnaļģes un sārtaļģes. Jūraszāļu audzes dažādiem jūras organismiem sniedz gan barību, gan patvērumu. Tās kalpo par zivju nārsta vietām, turklāt piesaista migrējošos ūdensputnus: gulbjus, nirējpīles, zosis, kā arī plēsīgos bridējputnus.

Zemūdens pļavu sugu sastāvs ir atkarīgs no tādiem vides apstākļiem kā grunts, dziļums, sāļums

u.c. Uz sauszemes esam pieraduši redzēt augus augam mīkstā substrātā, piemēram, augsnē, bet jūrā tas ir pavisam citādi. Smilšainās gruntīs jūs redzēsit pavisam nedaudz augu, savukārt uz akmeņiem vai klintīm sastapsit blīvas aļģu populācijas. Akmeņainās gruntis jeb rifus ir iecienījušas lielās daudzgadīgās aļģes, piemēram, pūšļu fuks un sedimentārā epifauna (pie jūras dibena piestiprināti dzīvnieki). Mīkstās gruntis, piemēram, smiltis vai dūņas, ir vairāk piemērotas dažiem augstākajiem augiem, tādiem kā parastajai jūraszālei, kā arī infaunai (dzīvnieku sugas, kas uzturas smiltīs). Savukārt oļi un grants ir pārāk rupjš substrāts vairākumam infaunas sugu, bet vienaikus pārāk nestabils, lai pie tā pieķertos daudzgadīgās alģes vai sedimentārā epifauna.

Sugu daudzveidība ir daudz lielāka vietās, kas pasargātas no aktīvas viļņu darbības, piemēram,

nelielos līcīšos, savukārt pielāgoties smagajiem dzīves apstākļiem atklātā jūras daļā spējušas tikai atsevišķas sugas. Tāpēc Igaunijas bentiskās dzīvotnes, salīdzinot ar iztaisnotajiem krasta līnijas posmiem Lietuvā un Latvijā, ir daudzveidīgākas sugu sastāva ziņā.

Zaļaļģu, brūnaļģu un sārtaļģu izplatība ir atkarīga no dziļuma. Zaļaļģes vairāk ir raksturīgas seklūdens daļai, brūnaļģes labi jūtas gan seklākos, gan dziļākos ūdeņos, savukārt sārtaļģu audzes izplatītas dziļumā.

Pūšļu fuks (Fucus vesiculosus) ir viena no brūnaļģu sugām. Tas bieži redzams izskalots pludmalē. Pūšļu fuki parasti mīt jūrā 1–5 m dziļumā, tie aug uz stingra, akmeņaina substrāta, vietām veidojot lielas audzes. Fuki vairojas tikai pilnmēness vai jauna mēness naktīs. Pūšļu fuku audzes ir sugām bagātākās visā Baltijas jūrā. Tajās dzīvo aptuveni 30 bezmugurkaulnieku sugas, to skaitā sānpeldes un vienādkāju vēži, un 10 citu aļģu sugas. Te nārsto Baltijas reņģe, sastopama arī brētliņa.

Brūnaļģes apdraud ūdens piesārņojums un eitrofikācija. Fuks ir izzudis no daudziem Baltijas jūras apgabaliem, kuros reiz bija sastopams. Brūnaļģu fuku audzes jūrā ir Latvijā īpaši aizsargājama dzīvotne.

Sārtaļģe (Furcellaria lumbricalis) ir sarkanbrūna aļģe, kuras garums Baltijas jūrā var sasniegt 15 cm. Augot katrs tās zars sazarojas divos. Eiropā tā ir sastopama no Ziemeļnorvēģijas līdz pat Biskajas līcim, kā arī Vidusjūrā. Baltijas jūras austrumdaļā sārtaļģe ir plaši izplatīta pie atklātās jūras gar Latvijas piekrasti, Rietumigaunijas arhipelāgā un Somu līcī. Baltijas jūrā tā visbiežāk ir sastopama pie Lietuvas un Kurzemes krastiem. Sārtaļģu audzes ir dzīves vide daudzām bezmugurkaulnieku sugām. Vairākas zivju sugas, tostarp arī reņģes, sārtaļģes izmanto nārstam.

Parastajai jūraszālei (Zostera marina) ir tumši zaļas 20–50 cm garas lapas ar noapaļotiem galiem. Tā ir visparastākā jūraszāļu dzimtas suga, kas aug Ziemeļu puslodē. Šī jūraszāle ir plaši sastopama Igaunijas piekrastes ūdeņos un Rīga līča ziemeļdaļā. Parastās jūraszāles pļavās uzturas vairāk nekā 20 bezmugurkaulnieku sugu.

Eitrofikācija ļoti negatīvi ietekmē jūras dzīvotnes. Savairojas pavedienaļģes, kas ap daudzgadīgajām jūraszālēm veido biezu klājienu, kā arī ūdenī daudzkārt palielinās mikroskopisko aļģu biomasa, tādējādi aizturot saules gaismu. Tādējādi samazinās platības, kas piemērotas parastās jūraszāles, pūšļu fuka un sārtaļģes izplatībai. Piemēram, kādreiz pūšļu fuks bija sastopams līdz pat 8 m dziļumam, taču tagad tā izplatība robežojas ar 5 m atzīmi.

Sagatavoja Andra Ratkeviča, Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas vecākā valsts vides inspektore

Izmantotā literatūra: «Ieraugi Baltijas jūru — mūsu vienīgo un kopīgo», Rīga, 2009
«Iepazīsim jūras piekrasti», 2011