Mūsējie Polijā «WebBaltic» projektā

No 4. līdz 8. XI skolotāja Sandra Salceviča kopā ar 9. klases audzēkņiem Kristiānu Annu Lagezo, Elīzu Gerdiņu, Patrīciju Stari, Ernestu Zviedri, Rihardu Hermani un Endiju Landmani piedalījās pērnā gada «WebBaltic» projekta turpinājumā Polijā.

Kā pastāstīja skolotāja, šogad viņa dalībai izvēlējusies devītklasniekus, jo pērn projektā pārsvarā piedalījās šī vecuma skolēni. Viņa izvēlējusies audzēkņus, vērtējot viņu angļu valodas zināšanas un uzvedību, kā arī cik labi pamatoja vēlmi piedalīties projektā. «WebBaltic» tēma — komunikācija un sociālie tīkli.

Lai piedalītos, bija jāizpilda vairāki mājas darbi. Skolēni aptaujāja 6., 9. un 12. klašu audzēkņus, noskaidrojot, piemēram, kurus viedtālruņus izmanto un cik bieži. Salīdzinot ar pārējām projekta dalībvalstīm, pie mums mazāk izmanto tehnoloģijas. Populārāks ir portāls «draugiem.lv», nevis «facebook.com». Otrs mājas darbs bija sagatavot informāciju par mūsu valsti un Dundagu, trešais — kaut ko no savas valsts kultūras, lai to varētu iemācīt pārējiem. Mūsējie bija izvēlējušies tautas deju «Cūkas driķos», kas ir atraktīva un viegli iemācāma citiem. Izrādījās gan, ka igauņi, kas uzstājās pirms mūsējiem, dejoja līdzīgu danci.

Dundadznieki dzīvojuši un darbojušies viesu namā Osčicē, netālu no Gdaņskas. Patrīcija un Elīza piedalījās spēļu darbnīcā, Anna un Endijs filmu veidošanas, bet Rihards un Ernests — deju iestudēšanas darbnīcā. Protams, ar viņiem kopā bijuši arī dalībnieki no citām valstīm. Spēļu veidošanas grupa sagatavojusi spēli, kas bijusi «Cirka» un «Alias» apvienojums. Rihards un Ernests izmēģināja spēkus gan modernajā baletā, gan hip-hopā. Ernests atzina, ka atkārtot darbošanos deju iestudēšanas grupā vairs nevēlas. Anna pastāstīja, ka viņu grupa uzņēmusi filmu par komunikāciju, sākot ar akmens laikmetu un beidzot ar mūsdienām. Paši bijuši gan aktieri, gan režisori, gan operatori. Filmu uzņēmuši ar planšetdatoru. Anna priecājās, ka iemācījusies veidot filmu, strādājot ar datorprogrammām. Prezentācija notikusi Kartuzu vidusskolā.

Elīza un Ernests uzskata, ka projekta laikā iemācījušies uzsākt sarunu ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Patrīcija pamanījusi, ka kļuvusi drošāka saskarsmē ar svešiem. Visi papildinājuši angļu valodu un sadraudzējušies ar kādu zviedru puisi un vācu meitenēm.

Interesantas bijušas ekskursijas pa Gdaņsku un Kartuziem. Taču visneparastākais bijis Šimbarkas Izglītības un reģiona attīstības centrs ar Ginesa rekordu grāmatā iekļautiem objektiem: pasaulē vislielākās klavieres, kas bijušas 6 m garas un ko Elīza izmēģinājusi spēlēt, un pasaulē garākais dēlis, kas darināts no egles un ir 46,5 m garš. Kā vēlāk skolotāja Sandra bija noskaidrojusi, katram objektam ir sava nozīme. Piemēram, dēlis simbolizē vietējo poļu vienotību un pievērš uzmanību tiem poļiem, kas no dzimtenes devušies svešumā. Savukārt ačgārnā māja norāda, kā komunisma piekritēji skaidrojuši pasauli un kā pasaule, salīdzinot ar tās sākotni, mainījusies.

Skolotāja Sandra pateicas skolas direktorei Aigai Štrausai par palīdzību un novada domei par finansiālo atbalstu projektam, jauniešu vecākiem par atsaucību un atbalstu, «Biznesa lauvu klubam» par finansējumu dalībai projektā, kā arī a/s «Talsu autotransports» un mikroautobusa šoferiem Intam Albertam un Illimāram Veidemanim par drošo un veiksmīgo braucienu.

Diāna Siliņa